Zivis (Pisces) ir ūdenī dzīvojoši mugurkaulnieki. Ar retiem izņēmumiem zivis apdzīvo visus zemeslodes ūdensbaseinus, tās pielāgojušās visdažādākiem ūdens vides apstākļiem no ekvatora līdz poliem, no okeānu dzīlēm un apakšzemes ūdeņiem līdz pat augstu kalnu avotiem. Pie zivju virsklases pieder ārkārtīgi daudz formu: recento zivju vien ir virs 20 tūkstošiem sugu.

Zivis (arī apaļmutniekus) pēta zooloģijas apakšnozare - ihtioloģija. Izmirušās zivis pēta paleoihtioloģija.

Zivju uzbūve pielāgota aktīvam, kustīgam dzīves veidam ūdenī, aktīvai barības satveršanai ar kožamiem žokļiem. Zivis elpo ar žaunām, kas atrodas uz žaunu loku ārējām malām, žaunu loki sadalīti kustīgi savienotos posmos. Peldēšanā galvenā nozīme parasti ir astes nodalījuma sāniskām kustībām. Ķermenis vairumam zivju klāts zvīņām, ir īsti zobi; pāra ekstremitātes - krūšu un vēdera spuras regulē "kustību, nepāra spuras funkcionē kā stabilizatori. Bez labi attīstītiem ožas, redzes un līdzsvara-dzirdes maņu orgāniem ir, tāpat kā apaļmutniekiem, arī sānu līnijas maņu orgāni, kas attīstījušies ādā. Asinsrites loks vairumam zivju viens, ar nesajauktām asinīm. Sirdī ir tikai venozas asinis. Skelets skrimšļa vai kaula. Galvaskauss sastāv no nekustīgi ar mugurkaulu savienotas galvaskausa kapsulas un viscerālā skeleta, kas savukārt sastāv no kopā ar galvaskausu savienotiem skeleta lokiem, kuri balsta žokļu aparātu un žaunu aparātu.

Ūdeņos, kuros dzīvo zivis, ir atšķirīgs ūdens sāļums, skābekļa daudzums un temperatūra. Palielinoties dziļumam, pieaug ūdens spiediens, samazinās apgaismojums un pasliktinās barošanās apstākļi. Evolūcijas procesā ir izveidojušas tās zivis, kurām izveidojās dažādi pielāgojumi dzīvei dažādās ūdenstilpēs un to daļās. Vairākums zivju dzīvo jūrās. Daļa no tām mīt ūdens klaidā (haizivis, tunči un mencas), citas - gultnei tuvos slāņos vai uz gultnes (rajas un plekstes). Daļa saldūdens zivju ir pielāgojušās dzīvei stāvošos ūdeņos (karūsas un līņi), daļa - tikai tekošā ūdenī (foreles un salates). Saldūdens zivis, tāpat kā jūras zivis, uzturas gan brīvā ūdenī, gan pie gultnes. Caurceļotājas zivis (stores, ketas un dažas siļķu sugas) vienos dzīves periodos dzīvo jūrā, citos - upēs.

Zivju ķermenis sastāv no galvas, vidukļa un astes. Šo nodalījumu robežas iezīmē žaunu vāki un anālā atvere (viduklim). Aste beidzas ar astes spuru. Lokot vidukli un asti, zivs virzās uz priekšu. Bez astes spuras zivīm ir vēl pārskaita krūšu un vēdera spuras - viena vai vairākas muguras spuras un anālā spura. Kustinot krūšu un vēdera spuru, zivis ienirst ūdenī, kā arī uzpeld virspusē, izdara pagriezienus un notur līdzsvaru. Muguras un anālā spura kustību laikā nodrošina stabilitāti. Vairākumam zivju ir plūdlīnijas forma. Pārvietošanās laikā tā samazina ūdens pretestību. Zivju ķermeni parasti klāj zvīņas. Katras zvīņas priekšgals ir iegrimis ādā, bet pakaļgals uzgulst nākamajai zvīņai. Šāda dakstiņveidīgi sakārtota ķermeņa sega aizsargā ķermeni no mehāniskiem bojājumiem un neapgrūtina kustības. Zvīņas veidojas ādā kā plānas plātnītes, kas palielinās, zivij augot. Pēc zvīņu koncentriskajiem gredzeniem var noteikt zivs vecumu un ķermeņa garumu iepriekšējos dzīves gados. Zvīņas no ārpuses pārklātas ar gļotām, ko izdala ādas dziedzeri, tā samzainot ķermeņa berzi pret ūdeni. Zivju krāsa ir dažāda. Zivīm, kuras dzīvo starp ūdensaugiem, piemēram, līdakai vai asarim, ir tumši zaļa mugura, gaišāki sāni ar tumšām šķērsjoslām un iedzeltens vēders. Zivīm, kuras uzturas gultnes tuvumā, augšpuse ir tumša, apakšpuse - parasti gaiša. Ūdens augšējos slāņos dzīvojošās zivis ir sidrabotas. Krāsa var izmainīties atkarībā no apkārtējās vides krāsas. Piemēram, ja asaris pāriet dzīvot uz vietu, kur ūdensaugu ir maz, tad pēc kāda laika tas kļūst gaišāks. Zivju galvā ir viens pāris acu. Ar tām zivis atšķir tuvumā esošos priekšmetus. Uz priekšu no acīm atrodas nāsis. Tās sniedzas līdz ožas orgāniem - diviem maisiņiem ar maņas šūnām. Zivis atšķir skaņas. Dzirdes orgāni tām atrodas galvaskausā. Ir pierādīts, ka zivis izdod skaņas, kuras cilvēks bez speciālām ierīcēm parasti nedzird. Skaņu signalizācijai zivju dzīvē ir liela nozīme. Uz zivju ķermeņa ir taustes un garšas šūnu grupas, bet dažām zivīm (piemēram, sazānam jeb savvaļas karpai) uz lūpām ir taustes orgāni - taustekļi. Gar abiem ķermeņa sāniem stiepjas punktveidīgu poru līnija. Poras saplūst gareniskajā kanālā. Kanāla sienās iesniedzas nervu atzaru gali. Tas viss veido sānu līnijas orgānus, kas ļauj zivij sajust ūdens straumju virzienu un spēku, zivs iegrimes dziļumu un tuvošanos zemūdens priekšmetiem.

Gar zivs sāniem visgarām mugurkaulam stiepjas platas, segmentos sadalītas muskuļu lentes. Atsevišķi muskuļi ir galvā (žokļu un žaunu vāku muskulatūra) un krūšu spurās.

Nervu sistēma zivīm sastāv no galvas un muguras smadzenēm un no tām atejošiem nerviem. Galvas smadzenes atrodas galvaskausā, un tām ir pieci nodalījumi: priekšējās smadzenes jeb galasmadzenes, vidussmadzenes, starpsmadzenes, iegarenās smadzenes un smadzenītes. Iegarenās smadzenes pāriet muguras smadzenēs, kas kā balts garš pavediens stiepjas pa muguras skriemeļu augšējo loku izveidoto kanālu. No galvas un muguras smadzenēm atiet daudzi nervi uz dažādiem orgāniem. Zivju uzvedībā parādās kā beznosacījuma, tā nosacījuma refleksi. Ja akvārijā ar zivīm ielaiž diegā iestiprinātu stikla krellīti, tad daļa zivju uzmanīgi piepeld pie tās un satvērušas aizpeld prom, citas aizpeld prom uzreiz, tikko parādās svešs priekšmets. Tā zivīm izstrādājas gan orientējoši refleksi, gan aizsargrefleksi. Šie refleksi ir iedzimti un realizējas šādā veidā. Zivs redzes orgānu uztvertais kairinājums pa jušanas nerviem tiek nodots galvas smadzenēm, bet no tām pa kustību nerviem tiek aizvadīts uz noteiktiem muskuļiem. Iedzimtos refleksus sauc arī par beznosacījuma refleksiem. Pie šādiem refleksiem pieder aizsardzības, uzbrukuma, barošanās un migrācijas refleksi. Tie dzīvniekiem ir attīstījušies kā pielāgojums dzīvesvietai. Visiem vienas sugas dzīvniekiem beznosacījuma refleksi izpaužas vienādi. Ja vienlaikus ar stikla krellīti ūdenī iemet nelielu tārpiņu, tad drīz, parādoties tikai krellītei vien, zivis piepeld pie barošanas vietas. Ar krellīti izstrādātais reflekss nav iedzimts, tas ir iegūts dzīves laikā. Dzīvē iegūtos refleksus sauc par nosacījuma refleksiem. Zivīm var izstrādāt nosacījuma refleksu uz barošanās laiku ar zvaniņa skaņu un citiem kairinātājiem. Nosacījuma refleksi nav pastāvīgi. Ja akvārijā ielaiž krellīti, bet barību nedod, tad pēc kāda laika zivis, ieraugot krellīti, vairs nepiepeld. Nosacījuma refleksi ir individuāli: vieniem sugas indivīdiem var izstrādāties viens reflekss, bet citiem - cits