Biologija

Fakti par cilvēka imūnsistēmu

HAzzy — Wed, 06 Oct 2010 10:48:13 GMT

Cilvēka imūnsistēma ir patiešām pārsteidzošs konstelācija, reaģējot uz uzbrukumiem ārpus ķermeņa. Tas ir daudzveidīgs, no kuriem daudzi varētu mainīt, lai optimizētu reakciju uz šīm nevēlamām ieplūšanu. Lielāko daļu laika, sistēma ir ļoti efektīva. Cilvēka imūnsistēma ir trīs slāņiem.

Ādas un gļotādas, kas darbojas kā fiziska barjera veidlapu pirmo kārtu. Otrais slānis pārstāv "iedzimtas imūno sistēmu," plaša darbības, īstermiņa, nespecifisku imūnās atbildes reakciju pret patogēniem, piemēram, baktērijas vai vīrusus. Mikrobiem, kas izvairās no iedzimtas sistēmas sastopas trešās pakāpes aizsardzība, kas raksturo spēcīgs mehānisms, ko sauc par adaptīvās imūnās reakcijas. Šajā slānī, balto asins šūnu, ko sauc par limfocītiem, - B šūnu un T šūnu mount spēcīgs, ļoti skaidri uzbrukums specifiskiem patogēniem.

Precīzs darbības imūnsistēma vēl nav pilnīgi izprasts. Iekaisums, domājams, ir galvenā funkcija imūnsistēmu. Pētījumi ASV liecina, ka nopietnas slimības, kas saistītas ar sirds un vēzis, ir saistīti ar hronisku iekaisumu. Slimības un problēmas ar imūno sistēmu var iedalīt divās pamatkategorijās. Pirmajā kategorijā ietilpst no problēmām, kuros organisma spēju cīnīties pret slimību, ir samazinājusies, un otrajā grupā iekļautas kurās imūnsistēmas overreacts uz stimuliem, kas izraisa kaitējumu citu orgānu vai sistēmu organismā. Problēmas ar imūnsistēmu Atšķiras arī to smagums. Tie var būt salīdzinoši nelielas, radot biežas saaukstēšanās un citu vīrusu un bakteriālās infekcijas vai varētu radīt nopietnu slimību gadījumā. Nepilnvērtīgs uzturs, cigarešu smēķēšana un pat dažu recepšu zāles var izraisīt problēmas saistībā ar darbību, imūno sistēmu. Dažas slimības, piemēram, reimatoīdais artrīts izraisa hiperaktīvu imūnsistēmu un dažreiz medikamentiem paredzēto izturēties pret šo nosacījumu var izraisīt biežas infekcijas.

Daži pētnieki uzskata, ka autoimūnu (AI) slimības ir galvenokārt sieviešu jautājumu. AI slimību attiecība svārstās no 2:1 līdz 50:1 par labu sievietēm. Iegūtā imūndeficīta sindromu (AIDS) ir izraisījusi infekcija ar cilvēka imūndeficīta vīrusu vai HIV. Šī slimība nav iedzimta vai iedzimtas. HIV skar un inaktivē dažas šūnas imūno sistēmu, kas pazīstama kā palīgs T-šūnām. Saskaņā ar datiem, ko sniedz Slimību kontroles un profilakses aptuveni 944.305 cilvēku Amerikas centrs ir diagnosticēta AIDS. Atšķirībā no citām retām slimībām un imūnsistēmu, ko izraisa trūkst vai neaktīvi liesa vai aizkrūts dziedzeri vai kāda cita iedzimtu defektu izraisa nepietiekama vai nav nekādas baltās asins šūnas, persona, kas cieš no AIDS vienmēr ir bijusi iepriekš veselīgu imūnsistēmu.

Ir pamatojums, ka labākais veids, kā stiprināt imūnsistēmu, lai mazinātu stresu. Pētījumi liecina, ka vielas, ko izdala ķermeņa laikā stresa būt negatīva ietekme uz savu veselību. C vitamīns ir arī svarīga uzturviela par labklājību imūnsistēmu. Ārsti iesaka uzņem apmēram 200 mg C vitamīna dienā. Šī daļa var iegūt, ēdot vismaz sešas porcijas augļu un dārzeņu dienā. Tas varētu būt saaukstēšanās vai AIDS, tas viss nokļuvis darīt ar imūno sistēmu. Tādēļ ir būtiski svarīgi veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai saglabātu imūnsistēmu kārtībā
http://www.scumdoctor.com/Latvian/vaccination/immune-system/Facts-About-The-Human-Immune-System.html

Latvijas abinieki un rāpuļi

Biologija — Mon, 08 Feb 2010 10:33:24 GMT

Latvijā ir trīspadsmit abinieku sugas un septiņas rāpuļu sugas. Latvijā aizsargājāmas ir sešas abinieku un trīs rāpuļu sugas; Eiropas direktīvās un Bernes konvencijā iekļautas vienpadsmit abienieku un trīs rāpuļu sugas.
Šajā lapā ir īsi apkopota informācija par Latvijas abiniekiem un rāpuļiem. Minētas arī dažas noderīgas adreses.

LATVIJAS ABINIEKU UN RĀPUĻU SISTEMĀTIKA

AMPHIBIA - ABINIEKI	Caudata - astaino abinieku kārta Salamandridae - salamandru dzimta Triturus vulgaris - mazais tritons Triturus cristatus - lielais tritons
Anura - bezastaino abinieku kārta	Archaeobatrachia Discoglossidae - ugunsgrupju dzimta Bombina bombina - ugunskrupis Pelobatidae - varžkrupju dzimta Pelobates fuscus - brūnais varžkrupis
Neobatrachia Bufonidae - krupju dzimta	Bufo bufo - parastais krupis Bufo calamita - smilšu krupis Bufo viridis - zaļais krupis
Hylidae - kokvaržu dzimta	Hyla arborea - parastā kokvarde
Ranidae - varžu dzimta	Rana arvalis - purva varde Rana esculenta - zaļā varde Rana lessonae - dīķa varde Rana ridibunda - ezera varde Rana temporaria - parastā varde
Testudines - bruņurupuču kārta	Cryptodira Emydae - purva bruņurupuču dzimta Emys orbicularis - purva bruņurupucis
Squamata - zvīņrāpuļu apakšklase Sauria (Lacertilia) - ķirzaku kārta	Lacertidae - ķirzaku dzimta Lacerta agilis - sila ķirzaka Lacerta vivipara - pļavas ķirzaka Anguidae - glodeņu dzimta Anguis fragilis - glodene
Lacertidae - ķirzaku dzimta Lacerta agilis - sila ķirzaka Lacerta vivipara - pļavas ķirzaka Anguidae - glodeņu dzimta Anguis fragilis - glodene	Colubridae - zalkšu dzimta Coronella austriaca - gludenā čūska Natrix natrix - zalktis Viperidae - odžu dzimta Vipera berus - odze

Strauta forele

Biologija — Mon, 25 Jan 2010 10:24:27 GMT

Strauta forele...
EIROPAS MĒRENĀS JOSLAS FAUNAS IESPĒJAMĀS IZMAIŅAS, KLIMATAM KĻŪSTOT SILTĀKAM

Ievads
   Mērenajā joslā ietilpst lielākā daļa Eiropas. Vienīgi Skandināvijas ziemeļdaļa ietilpst subarktiskajā, Lielākā daļa Pireneju, Apenīnu un Balkānu pussalu – subtropu joslā. Klimats teritorijas rietumdaļā Atlantijas okeāna ietekmē ir mitrs, austrumdaļā kļūst kontinentāls. Gaisa vidējā temperatūra janvārī ir 0 – 8ºC rietumos, gar Ziemeļjūras un Biskajas līča krastiem, -8 – 0ºC vidusdaļā, un -16 – -8ºC rietumdaļā, kur palielinās kontinentālā ietekme, kā arī Skandināvijas pussalas vidienē. Jūlijā gaisa vidējā temperatūra lielākajā daļā Eiropas mērenās joslas ir 16 – 24ºC, kalnos un Skandināvijā 8 – 16ºC. Nozīmīgākie kalni ir Alpi, kas atrodas mērenās joslas dienvidu daļā. Gada vidējais nokrišņu daudzums ir ~800mm. Dominējošais sauszemes bioms ir mērenie platlapju meži. Šajā teritorijā ietilpst arī Latvija. Eiropas mērenajai joslai raksturīgas tipiskas Holarktikas zooģeogrāfiskā virsapgabala mēreno joslu mugurkaulnieku sugas. Endēmu mugurkaulnieku dzimtu šai teritorijai nav.
   Klimatam kļūstot siltākam, faunas iespējamās izmaiņas ir saistītas ar tādām sugām, kam temperatūra un klimats ir areālu ierobežojošie faktori. Sugas, kuras piemērojušās izdzīvošanai ziemas apstākļos, varētu pamazām izzust, bet to vietā ieviestos sugas, kuras pirms tam nespēja pārciest mērenās joslas ziemas apstākļus. Pirmās vai nu pamazām izmirtu, vai pārceļotu tālāk uz ziemeļiem. Taču subarktiskā josla ir pavisam neliela sauszemes daļa, kur arī nākotnē iespējama temperatūras paaugstināšanās. Jaunās sugas varētu ienākt divos galvenajos veidos: atmigrēt no subtropu rajoniem, vai nonākt šeit apzinātas vai neapzinātas mākslīgās introdukcijas rezultātā. Sugām, kuras iepriekš nespēja aklimatizēties aukstā klimata un bargo ziemu dēļ, tagad klimats nebūtu šķērslis. Siltāks klimats varētu arī atvieglot izdzīvošanas un vairošanās apstākļus Eiropā jau esošām sugām, tādejādi palielinātos šo sugu populāciju lielums.
   Turpmāk esejā tiks apskatītas faunas izmaiņas dažādos mugurkaulnieku taksonos. Augstāk minētās galvenās faunas izmaiņas attiecas arī uz bezmugurkaulniekiem, tomēr mugurkaulnieku piemēri ir uzskatāmāki.

Zivis
   Klimatam kļūstot siltākam, palielinās arī ūdeņu temperatūra, kas ietekmē dažādu zivju sugu izdzīvošanu. Katrai zivju sugai ir kritiskā maksimālā ūdens temperatūra, kuru pārsniedzot zivs visbiežāk iet bojā, kā arī optimālā ikru inkubācijas temperatūra. Jo augstāka ūdens temperatūra, jo zemāka skābekļa šķīdība ūdenī. Siltā ūdenī labi vairojas arī zilaļģes, tādēļ siltums ir viens no zivju slāpšanas iemesliem. Zemā ūdens temperatūrā vislabāk jūtas strautu un oligotrofo ezeru zivis – foreles (Salmo trutta ssp.), sīgas (Coregonus sp.), alatas (Thymallus thymallus), vēdzeles (Lota lota), platgalves (Cottus sp.) u. c. Vasarās, kad ūdens sasilst virs 20ºC, šīs zivis paslēpjas ēnainās vietās un nebarojas. Ja vasaras ar šādu siltu ūdens temperatūru kļūs garākas, šīs zivju sugas var iznīkt. Siltā ūdenī vislabāk jūtas karpu dzimtas zivis – karpas (Cyprinus carpio), karūsas (Carassius sp.), līņi (Tinca tinca), ruduļi (Scardinius erythrophtalmus) u. c., kā arī sams (Silurus glanis). Šīs zivju sugas ir izturīgas arī pret zemu skābekļa saturu ūdenī. Šīs zivis ir neaktīvas un nebarojas periodā, kad ūdens temperatūra zemāka par 12 – 15ºC. Klimatam kļūstot siltākam, tās varētu baroties visu gadu, augt ātrāk, sasniegt lielākus izmērus un izkonkurēt tādas zivju sugas kā raudas (Rutilus rutilus), asarus (Perca fluviatilis) u. c. arī mēreni eitrofos ezeros. Klimatam kļūstot siltākam, ziemeļu virzienā pamazām paplašinās tādu Dienvid- un Viduseiropai raksturīgu karpu dzimtas ģinšu kā Barbus un Chondrostoma areāli. Siltākā klimatā savvaļā var veiksmīgi aklimatizēties tādas akvakultūrās audzētu zivju sugas kā tilapijas (Thylapia sp.) un kanālu sami (Ictalurus nebulosus).

Zivis

Biologija — Wed, 20 Jan 2010 07:34:07 GMT

Zivju ķermenis sastāv no galvas, vidukļa un astes. Šo nodalījumu robežas iezīmē žaunu vāki un anālā atvere (viduklim). Aste beidzas ar astes spuru. Lokot vidukli un asti, zivs virzās uz priekšu. Bez astes spuras zivīm ir vēl pārskaita krūšu un vēdera spuras - viena vai vairākas muguras spuras un anālā spura. Kustinot krūšu un vēdera spuru, zivis ienirst ūdenī, kā arī uzpeld virspusē, izdara pagriezienus un notur līdzsvaru. Muguras un anālā spura kustību laikā nodrošina stabilitāti. Vairākumam zivju ir plūdlīnijas forma. Pārvietošanās laikā tā samazina ūdens pretestību. Zivju ķermeni parasti klāj zvīņas. Katras zvīņas priekšgals ir iegrimis ādā, bet pakaļgals uzgulst nākamajai zvīņai. Šāda dakstiņveidīgi sakārtota ķermeņa sega aizsargā ķermeni no mehāniskiem bojājumiem un neapgrūtina kustības. Zvīņas veidojas ādā kā plānas plātnītes, kas palielinās, zivij augot. Pēc zvīņu koncentriskajiem gredzeniem var noteikt zivs vecumu un ķermeņa garumu iepriekšējos dzīves gados. Zvīņas no ārpuses pārklātas ar gļotām, ko izdala ādas dziedzeri, tā samzainot ķermeņa berzi pret ūdeni. Zivju krāsa ir dažāda. Zivīm, kuras dzīvo starp ūdensaugiem, piemēram, līdakai vai asarim, ir tumši zaļa mugura, gaišāki sāni ar tumšām šķērsjoslām un iedzeltens vēders. Zivīm, kuras uzturas gultnes tuvumā, augšpuse ir tumša, apakšpuse - parasti gaiša. Ūdens augšējos slāņos dzīvojošās zivis ir sidrabotas. Krāsa var izmainīties atkarībā no apkārtējās vides krāsas. Piemēram, ja asaris pāriet dzīvot uz vietu, kur ūdensaugu ir maz, tad pēc kāda laika tas kļūst gaišāks. Zivju galvā ir viens pāris acu. Ar tām zivis atšķir tuvumā esošos priekšmetus. Uz priekšu no acīm atrodas nāsis. Tās sniedzas līdz ožas orgāniem - diviem maisiņiem ar maņas šūnām. Zivis atšķir skaņas. Dzirdes orgāni tām atrodas galvaskausā. Ir pierādīts, ka zivis izdod skaņas, kuras cilvēks bez speciālām ierīcēm parasti nedzird. Skaņu signalizācijai zivju dzīvē ir liela nozīme. Uz zivju ķermeņa ir taustes un garšas šūnu grupas, bet dažām zivīm (piemēram, sazānam jeb savvaļas karpai) uz lūpām ir taustes orgāni - taustekļi. Gar abiem ķermeņa sāniem stiepjas punktveidīgu poru līnija. Poras saplūst gareniskajā kanālā. Kanāla sienās iesniedzas nervu atzaru gali. Tas viss veido sānu līnijas orgānus, kas ļauj zivij sajust ūdens straumju virzienu un spēku, zivs iegrimes dziļumu un tuvošanos zemūdens priekšmetiem.

Nervu sistēma zivīm sastāv no galvas un muguras smadzenēm un no tām atejošiem nerviem. Galvas smadzenes atrodas galvaskausā, un tām ir pieci nodalījumi: priekšējās smadzenes jeb galasmadzenes, vidussmadzenes, starpsmadzenes, iegarenās smadzenes un smadzenītes. Iegarenās smadzenes pāriet muguras smadzenēs, kas kā balts garš pavediens stiepjas pa muguras skriemeļu augšējo loku izveidoto kanālu. No galvas un muguras smadzenēm atiet daudzi nervi uz dažādiem orgāniem. Zivju uzvedībā parādās kā beznosacījuma, tā nosacījuma refleksi. Ja akvārijā ar zivīm ielaiž diegā iestiprinātu stikla krellīti, tad daļa zivju uzmanīgi piepeld pie tās un satvērušas aizpeld prom, citas aizpeld prom uzreiz, tikko parādās svešs priekšmets. Tā zivīm izstrādājas gan orientējoši refleksi, gan aizsargrefleksi. Šie refleksi ir iedzimti un realizējas šādā veidā. Zivs redzes orgānu uztvertais kairinājums pa jušanas nerviem tiek nodots galvas smadzenēm, bet no tām pa kustību nerviem tiek aizvadīts uz noteiktiem muskuļiem. Iedzimtos refleksus sauc arī par beznosacījuma refleksiem. Pie šādiem refleksiem pieder aizsardzības, uzbrukuma, barošanās un migrācijas refleksi. Tie dzīvniekiem ir attīstījušies kā pielāgojums dzīvesvietai. Visiem vienas sugas dzīvniekiem beznosacījuma refleksi izpaužas vienādi. Ja vienlaikus ar stikla krellīti ūdenī iemet nelielu tārpiņu, tad drīz, parādoties tikai krellītei vien, zivis piepeld pie barošanas vietas. Ar krellīti izstrādātais reflekss nav iedzimts, tas ir iegūts dzīves laikā. Dzīvē iegūtos refleksus sauc par nosacījuma refleksiem. Zivīm var izstrādāt nosacījuma refleksu uz barošanās laiku ar zvaniņa skaņu un citiem kairinātājiem. Nosacījuma refleksi nav pastāvīgi. Ja akvārijā ielaiž krellīti, bet barību nedod, tad pēc kāda laika zivis, ieraugot krellīti, vairs nepiepeld. Nosacījuma refleksi ir individuāli: vieniem sugas indivīdiem var izstrādāties viens reflekss, bet citiem - cits

Nēģi

Biologija — Wed, 13 Jan 2010 07:36:04 GMT

Viņi dzīvo ūdenī – kā zivis, bet nav zivis.

Kas viņi ir?

Mugurkaula vietā viņiem ir skrimšļa veidojums – mugurstiegra jeb horda. Viņiem ir slaiks, čūskveidīgs ķermenis. Galvas priekšgalā viņiem ir piltuvveida piesūceknis, kura dibenā atrodas apaļa mute. Gan piesūcekņa piltuvē, gan mutes dobumā, gan arī uz mēles viņiem ir ragvielas plātnītes ar zobveida izciļņiem. Viņiem ir trīs (!) acis: divas no tām izvietotas klasiski – katrā ķermeņa pusē galvas sānos, bet trešā (kas gan nav īsti attīstījusies jeb ir palikusi aizmetņa stadijā, tāpēc tikai nedaudz spēj uztvert vienīgi gaismas spilgtuma izmaiņas) atrodas galvas virspusē apslēpta zem ādas.

Ja reiz daļu no man atvēlētā apdrukājamā laukuma jau apraksta pašā sākumā esmu atvēlējis informācijai par to, kas viņiem ir, protams, nedrīkstu vismaz dažos vārdos nepastāstīt par to, kā viņiem nav. Viņiem nav mugurkaula. Viņiem nav ribu. Viņiem nav peldpūšļa. Viņiem nav žokļu.

Tā, esmu darījis jums zināmu šo to par to, kas viņiem ir, un šo to par to, kā viņiem nav. Domāju, piekritīsiet, ka beidzot pienācis laiks pateikt, kas viņi ir. Bet varbūt paši jau nojaušat? Jā, nēģi! Viņi ir nēģi.

Bāž vienā maisā

Ja es jautātu, kas ir nēģi, daļa lasītāju droši vien nepareizi atbildētu: zivis. Starp citu, arī zoologi ilgu laiku nēģus un zivis bāza vienā maisā – ieskaitīja zivju (Pisces) klasē. Kad zinātnieki vairs nešaubījās, ka nēģi ir par zivīm primitīvāki, senāki dzīvnieki, tos kopā ar miksīnām apvienoja īpašā – apaļmutnieku (Cyclostomata) klasē. (Atceraties: viņiem ir piltuvveida piesūceknis, kura dibenā atrodas apaļa mute?) Arī es, runādams vai rakstīdams par nēģiem, parasti dēvēju šos dzīvniekus par apaļmutniekiem, bet...

Viss, arī dzīvnieku klasifikācija, mainās (attīstās, pilnveidojas); mūsdienās jau plaši akceptēta ir jauna sistemātika, kurā zivis sašķirotas divās klasēs – skrimšļzivis (Chondrichtyes) un kaulzivis (Osteichtyes) – un iekļautas žokļaiņu (Gnathostomata) virsklasē, savukārt nēģi nokļuvuši bezžokļaiņu (Agnatha) virsklases nēģu (Cephalospidomorphi) klasē. Atšifrējot nēģu klases jaunāko zinātnisko nosaukumu, ieguvu latviskojumu: tādi, kam strauji mainās galva. Uz mūsu planētas nēģi parādījās jau akmeņogļu laikmetā (aptuveni pirms trīssimt miljoniem gadu) un mīt joprojām. Vai esat tos redzējuši?

Septiņas spraugas vienā rindā

Tiem, kuri nēģus nav redzējuši, bet vēlas redzēt, iesaku aplūkot šos dzīvniekus... Nē, ne zooloģiskajā dārzā! Zooloģiskajā dārzā nēģus netur, jo tur nav iespējams nodrošināt tiem atbilstošus dzīves un arī eksponēšanas apstākļus. Visvieglāk, visērtāk nēģus aplūkot tirdzniecības vietās – stendos un paviljonos, kur pārdod zivis, lai gan nēģi, kā zinām, nav zivis. Tur tos redzēsiet – ja ne gluži dzīvus, tad, iespējams, pusdzīvus; ja arī pusdzīvus ne, tad varbūt vismaz saldētus; ja pat ne saldētus, tad ceptus vai marinētus vai ceptus un marinētus. Aplūkojiet! Apskatiet uzmanīgi – droši vien atklāsiet, ka bez manis iepriekš jau uzskaitītajiem "nav" un "ir" nēģiem vēl šis tas ir un šā tā nav. Varbūt ievērosiet, ka nēģiem, atšķirībā no zivīm, nav pāra (krūšu un vēdera) spuru, bet ir tikai muguras un astes spuras. Noteikti pamanīsiet, ka abpus viņu ķermenim atrodas septiņas rindā izkārtotas spraugas – žaunu atveres. Ieskatieties – nēģiem ir tikai viena (!) nāss jeb ožas orgāna ārējā atvere. Ja rodas iespēja piekļūt kulināri neapstrādātiem nēģiem, pataustiet: tiem ir gļotains ķermenis, bet nav zvīņu.

Latvijas teritorijā sastopami trīs sugu nēģi. Tie visi pieder nēģu (Petromyzontiformes) kārtas nēģu (Petromyzontidae) dzimtai.

Upes nēģi

Vispirms un galvenokārt turpmāk stāstīšu par to sugu, kura pie mums aplūkojama zivju tirgošanas vietās, – par aptuveni 30-40 centimetrus garo upes nēģi (Lampetra fluviatilis).

Visi pieaugušie upes nēģi dzīvo jūrā, parasti – dziļumā. Tur trīsacainie viennāši negausīgi barojas: uzbrūk nelielām zivīm – galvenokārt brētliņām, reņģēm un salakām, pirmām kārtām lēni peldošām, novārgušām.

Nēģis piesūcas zivij ar piltuvveidīgo piesūcekni, ar ragvielas plātnītēm pārvīlē upura ādu un ievada brūcē īpašu dziedzeru, kas pēc uzbūves zināmā mērā līdzinās čūsku indes dziedzeriem, izdalītu vielu; tā neļauj sarecēt laupījuma asinīm, tādējādi atvieglojot uzbrucējam to iesūkšanu mutē. Bet nepārprotiet – neuzskatiet nēģi par īstenu asinssūcēju, kas pārtiek tikai no asinīm. Viņš no upura izsūc visu, ko vien var: asinis, iekšējos orgānus, muskuļus. Ja neizdodas neko nomedīt, tas neatsakās arī no dažādu nobeigušos dzīvnieku audu sulām.

Paēdis nēģis ikreiz nolaižas jūras dziļumā un ierokas smiltīs, kur uzturas, kamēr barība pilnīgi sagremota. Pēc tam atkal steidz ēdmaņas meklējumos.

Pēc divu trīs gadu dzīves jūrā pienāk laiks attaisnot savu nosaukumu "upes" nēģis – pienāk laiks doties uz nārsta vietām. Upes nēģi nārsto saldūdenī – upēs, turklāt lielākoties tajās upēs, kurās aizritējusi viņu bērnība. Kā dzīvnieki atrod tieši savas upes, pagaidām vēl droši nav zināms. Versija: ar ožas palīdzību.

Viena daļa upes nēģu sāk iepeldēt upēs jau vasaā, bet visintensīvāk šis process noris rudenī, jo īpaši – oktobrī un novembrī; tas turpinās līdz ziemas vidum, tad nedaudz pierimst, lai ar pilnu sparu atkal atsāktos pavasarī. Agrāk ieceļojošie dzīvnieki dodas uz upju augšteci, ceļojuma laikā briedinot sevī dzimumšūnas, bet pavasara migranti parasti paliek tuvāk lejtecei, jo ir jau jūrā paguvuši fizioloģiski pietiekami sagatavoties nārstam. Īsi sakot, jo vēlāk upes nēģi upēs iepeld, jo tuvāk grīvai tie paliek nārstot. Uz vairošanās vietām dzīvnieki ceļo tumšās bezmēness naktīs. Gaišo diennakts periodu viņi pārlaiž, noslēpušies zem akmeņiem, siekstām, pārkareniem krastiem. Nārsta ceļojuma laikā tie nebarojas, izmanto jūrā uzkrātās tauku rezerves, tāpēc nu jau vairs nevajadzīgās zobveida plātnītes dzīvnieku mutē un uz mēles zaudē asumu, nu jau vairs nevajadzīgais barības vads atrofējas. Cīnīdamies ar upes straumi un dažādiem dabiskiem un cilvēku radītiem šķēršļiem, nēģi pamazām novājē: kļūst vieglāki un – kas ir pats interesantākais – arī īsāki. Toties palielinās dzīvnieku muguras spuras. Viņu ķermeņa virspuse top tumšāka – pelēcīgi zaļos toņus nomaina iezilgani brūnzaļa krāsa. Apakšpuse gan – kā bijusi, tā arī paliek gaiša.

Upes nēģu nārsts noris pavasarī, visbiežāk maijā, kad ūdens sasilis vismaz līdz desmit grādiem. Nārsta periodā dzīvnieki pārstāj vairīties no gaismas. Viņi uzmeklē oļainus, granšainus, neaizaugušus, samērā straujus upes posmus, kur, sadalījušies pa pārīšiem, iekārto ligzdiņas. Nēģu tēviņš, kurš šai laikā, starp citu, ir itin nelaipns pret vīriešu dzimuma sugasbrāļiem, attīra no dūņu aplikumiem izraudzīto nārsta vietu un, ar mutes piesūcekņa palīdzību pārvietojot akmentiņus, veido upes gultnē iegarenu iedobīti, ko mātīte pēc tam padziļina. Kad ligzda gatava, mātīte piesūcas pie iedobītes malas tā, lai galva būtu vērsta pret straumi, bet tēviņš piesūcas mātītes galvai un apvijas tās ķermenim. Tēviņa agresivitāte zūd, viņš tagad nepievērš uzmanību pat tam, ka nav vienīgais mātītes kavalieris... Katra upes nēģu mātīte iznērš ne mazāk kā 15 tūkstošus sīku (aptuveni 1 mm) ikriņu, kuri pielīp pie smilšu graudiņiem un oļiem.

"Kāzu" ceļojums, ligzdas būvēšana un ikru nēršana prasa no dzīvniekiem maksimālu spēku atdevi, tādēļ pēc nārsta viņi, nomocījušies un vārgi, nolien dažādās tumšās slēptuvēs, kur pāris nedēļu laikā sagaida nāvi... Tātad nēģi nārsto tikai reizi mūžā.

Aptuveni 10–15 dienas pēc ikriņu iznēršanas no tiem izšķiļas trīs četrus milimetrus gari iedzelteni kāpuriņi. Nepilnu nedēļu šie sīkaļas nekustīgi guļ upes dibenā, kamēr izaug vismaz puscentimetru gari. Tad mazuļi atrod irdenākas smilšainas vietas upes gruntī un ierokas tajā. Aizrit vēl divas trīs nedēļas. Nēģēni pamet ierakumus un ļaujas upes straumei, līdz nokļūst kādā aizaugušā, rāmā līcītī, tur ieurbjas dūņās un sāk intensīvi baroties ar sīkām dzīvu un atmirstošu augu daļiņām.

Lielākā daļa kāpuriņu šādu vai tādu iemeslu dēļ aiziet bojā. Tie samērā nedaudzie, kas izdzīvos, vasaras beigās, kad būs sasnieguši divu trīs centimetru garumu un kad ūdens būs atdzisis līdz desmit grādiem, sameklēs iespējami dziļākās vietas, lai pārlaistu tajās ziemu. Tie, kuriem izdosies pārziemot, nākamajā vasarā turpinās dzīvi kāpura stadijā.

Atšķirībā no pieaugušajiem nēģiem, kāpuri ir akli, acis viņiem paslēptas zem ādas, tik tikko samanāmas, arī mutes forma ir nevis apaļa, bet stūrainas spraugas veidā, ragvielas zobiņu nav, žaunu atveres – trijstūrainas, atrodas īpašās sānu rievās.

Kāpuri tik ļoti atšķiras no pieaugušajiem nēģiem, ka ilgu laiku cilvēki tos uzskatīja par patstāvīgu dzīvnieku sugu. Tikai 19.gadsimta vidū vācu dabas zinātnieks Millers noskaidroja: tārpveidīgie radījumi ir nēģu kāpuri. Tautā nēģu kāpurus pierasts dēvēt par ņurņikiem. Ņurņika jeb kāpura stadijā upes nēģi atrodas vismaz četrus gadus. Pēc tam, kad tie izauguši bez maz desmit centimetrus gari, noris ilgstoša (no rudens līdz pavasarim) metamorfoze jeb pārvēršanās, kuras laikā dzīvnieki nespēj uzņemt barību. Pēc pārvēršanās ņurņiks kļūst par aptuveni 15 centimetrus garu "pilntiesīgu" upes nēģi un aprīlī vai maijā dodas uz jūru.

Jauno upes nēģu dzīve, kā nojaušat, nenoris gludi. Atkārtošos: no daudziem tūkstošiem kāpuru tikai nedaudzi sasniedz pieauguša indivīda stadiju. Upēs ņurņikus izķer zivis. Ignorējot makšķerēšanas noteikumos ierakstīto aizliegumu, tos diemžēl izķer arī makšķernieki, kas nēģu kāpurus atzinuši par labu uz āķa spraužamu ēsmu. Ne mazumu kāpuru noindē (lai man piedod "pareizas" eiroatskaites sacerošie ierēdņi!) daudzviet joprojām neattīrīti vai nepilnīgi attīrīti sadzīves un rūpnieciskie notekūdeņi, kas ieplūst upēs. Visas upes plūst uz jūru. Tāpēc un ne tikai tāpēc arī jūra daudzviet ir krietni "piecūkota” – no piesārņojuma iet bojā pieaugušie nēģi, iet bojā zivis – samazinās nēģu barības bāze. Piesārņojums arī traucē uz nārsta vietām ceļojošiem dzīvniekiem orientēties – atrast savu upi. Ceļojumu upēs apgrūtina (vietām to padara pilnīgi neiespējamu) daudzi un dažādi aizsprosti, dambji Ceļojumu neapstrīdami apgrūtina (ļoti daudziem ceļotājiem to pavisam pārtrauc...) zvejnieku izlikti murdi, kas, piebildīšu, katrā nēģu zvejas vietā ir īpaši, no citām vietām atšķirīgi, jo pielāgoti konkrētās upes īpatnībām. Nēģu ķērāji savus uz nārsta teritorijām migrējošos upurus zvejo vasaras nogalē, viņi tos zvejo rudenī, kad parasti iegūst vislielākos lomus, un zvejo ziemas pirmajā pusē. Nēģi nokļūst ne tikai legālo zvejotāju murdos, bet diemžēl arī daudzos maluzvejnieku izliktos ķeramrīkos.

Zinātāji teic, ka, salīdzinot ar agrākiem laikiem, upes nēģu Latvijas ūdeņos palicis krietni mazāk. Starp citu – ticat vai neticat – senāk upes nēģu pie mums bijis tik daudz, ka cilvēki varējuši atļauties tos zvejot ne vien pārtikai, bet arī lauku mēslošanai...

Strauta nēģis

Mazliet vieglāka dzīve ir strauta nēģiem (Lampetra planeri), jo tie uz jūru neceļo, visa viņu būšana aizrit saldūdenī. Protams, arī strauta nēģi necieš piesārņotu ūdeni. Pieaudzis strauta nēģis ir 16-20 centimetrus garš. Ārēji tas maz atšķiras no upes nēģa; galvenā īpatnība – zobveida izaugumi uz mutes ragvielas plātnītēm ir neasi, noapaļoti. Tas tāpēc, ka pēc pārvēršanās strauta nēģi nemaz neuzņem barību. Viņi to var atļauties, jo pieauguša dzīvnieka stadijā pavada tikai dažus sava mūža mēnešus. Šo laiku katrs dzīvnieks izmanto, lai sameklētu partneri un radītu pēcnācējus. Nārsto agri pavasarī un pēc nārsta drīz vien nobeidzas. Strauta nēģu mātītes iznērš samērā maz ikru, katra – tikai vienu divus tūkstošus. Šīs sugas ņurņiki līdz metamorfozei dzīvo četrus gadus, ierakušies dūņās un gruntī nelielu upīšu un strautu piekrastes joslā.

No Ziemeļjūras Baltijas jūrā mēdz iepeldēt un līdz Latvijas ūdeņiem retumis atmaldīties aptuveni metru garais jūras nēģis (Petromyzon marinus). Reizēm tas iemaldās arī lielākajās Latvijas upēs (galvenokārt to lejtecē).

Hordaiņi

Biologija — Mon, 11 Jan 2010 10:27:51 GMT

Hordaiņi (Chordata) – otrmutnieku dzīvnieku tips. Hordaiņiem ir divpusīgi simetrisks (bilaterāls) ķermenis, kam izšķirama galva, viduklis un aste (izņēmums ir tunikāti). Ķermeni balsta ass skelets, kas ir blīvas, nedalītas vai posmainas stiegras (hordas) veidā. Virs ass skeleta atrodas centrālā nervu sistēma, kurai ir biezsienu caurules veids. Zem ass skeleta atrodas ķermeņa dobums — celoms, kurā atrodas gremošanas orgāni, izvadorgāni un vairošanās orgāni. Gremošanas kanāls priekšgalā atveras ar ievadatveri, bet pakaļgalā ar izvadatveri, un tā sākuma nodalījumā (rīklē) atrodas pāra žaunu spraugu rindas. Vēl zemāk zem gremošanas kanāla atrodas centrālais asinsrites orgāns — sirds.

Raksturojums

Svarīgākās pazīmes, kas atšķir hordaiņus no visiem pārējiem dzīvnieku valsts tipiem, ir šādas.

Ir horda jeb muguras stiegra - chorda dorsalis. Hordai ir ass skeleta loma, tā ir elastīga, locīties spējīga stiegra, kuru veido īpatnēji audi, kas sastāv no stipri vakuolizētām šūnām. Horda veidojas, atdalīdamās no zarnu caurules mugurējās sienas, tātad horda cēlusies entodermāli. Horda raksturīga visiem hordaiņiem. Taču visu dzīves laiku horda saglabājas tikai zemākajiem hordaiņiem, bet augstākajiem tā ir dīgļa orgāns, kuru vēlāk nomaina mugurkaula skriemeļi, kas veidojas no saistaudiem, kuri apņem hordu.

Centrālā nervu sistēma (muguras un galvas smadzenes) atrodas ķermeņa mugurpusē, un tai ir caurules veids. Tās iekšējo dobumu sauc par neirocelu — neurocoel. Bezmugurkaulniekiem centrālā nervu sistēma pa lielākai daļai atrodas ķermeņa ventrālajā pusē un sastāv no mezgliem, kurus saista nervu stiegras. Turpretim hordaiņiem nervu caurule ir garenisks ieliekums dīgļa mugurpusē, un tā cēlusies ektodermāli.

Ir žaunu spraugas, t.i. pāra atveru rinda, kas atrodas zarnu caurules priekšējā nodalījuma sienā (rīklē) un savieno tās dobumu ar ārējo vidi. Ūdens hordaiņiem žaunu spraugas saglabājas visu mūžu, un tajās izveidojas orgāni — žaunas, kas noder elpošanai ūdenī. Sauszemes hordaiņiem žaunas aizmetas tikai dīgļiem.

Hordaiņiem bez tam ļoti raksturīgas ir šādas pazīmes, kādas ir arī dažiem citiem dzīvnieku tipiem.

Sekundārā mute, kas izveidojas, primārajai mutei (gastroporam) pretimstāvošajā galā pārtrūkstot gastrulas sienai; primārās mutes vietā vēlāk izveidojas anālā atvere. Šajā ziņā hordaiņi līdzīgi adatādaiņiem un saržokļaiņiem; tos visus kopā apvieno otrmutnieku (Deuterosiomia) grupā, pretstatot pārējiem daudzšūnu tipiem — pirmmutniekiem — (Protostomia).

Sekundārais ķermeņa dobums jeb celoms ir kopīga pazīme ar pushordaiņiem un adatādaiņiem, saržokļaiņiem, pleckājiem, moluskiem, posmkājiem un posmainajiem tārpiem.

Metamērs (segmentārs) svarīgāko orgānu sistēmu - perifērās nervu sistēmas (muguras smadzeņu nervu), muskulatūras (muskuļu segmentu), skeleta (skriemeļu), daļēji asinsvadu, kā arī izvadsistēmas (nefrīdiju) izvietojums. Taču metamērija hordaiņiem ir izteikta vājāk nekā posmkājiem un daudzām tārpu grupām, un augstākajiem hordaiņiem tā lielā mērā ir izzudusi. Vislabāk metamērija izteikta dīgļiem un zemākajiem hordaiņiem, un tikai kāpurhordaiņiem un pushordaiņiem tā pilnīgi izzudusi.

Divpusīgā (bilaterālā) ķermeņa simetrija: ir tikai viena simetrijas plakne (vertikālā, pa galveno asi), kas sadala ķermeni divās, simetriskās pusēs (labajā un kreisajā). Bilaterālā simetrija raksturīga visiem daudzšūnu dzīvniekiem, izņemot sūkļus un zarndobumaiņus.

No visiem dzīvnieku tipiem vistuvāki hordaiņiem ir adatādaiņi, pushordaiņi un pogonoforas. Tie tāpat ir divpusīgi simetriski otrmutnieki, kuriem ir celoms; tie zināmā mērā saista hordaiņus ar pārējām formām.

Sistemātika

Hordaiņu tipu parasti dala 3 apakštipos (reizēm četros).

apakštips: kāpurhordaiņi jeb tunikāti — Urochorda, Tunicata. Tajā apvieno no tipiskajiem hordaiņiem atšķirīgus kā vientuļus, tā arī koloniālus jūras dzīvniekus ar sēdošu dzīves veidu (piemēram, ascīdijas) vai tādus, kas sekundāri pārgājuši uz brīvi peldošu dzīves veidu (salpas un apendikulārijas); tikai kāpuru stadijā tiem saglabājas hordaiņiem raksturīgā ķermeņa uzbūve.
apakštips: bezgalvaskausaiņi jeb galvhordaiņi - Acrania, Cephalochorda ir visprimitīvākie no tagad dzīvojošajiem tipiskajiem hordaiņiem. Tiem ir saglabājusies samērā maz mainījusies ar mugurkaulniekiem kopīgo senču ķermeņa uzbūve.
apakštips: galvaskausaiņi jeb mugurkaulnieki - Craniata, Vertebrata ir visaugstāk attīstītie hordaiņi, kuri aktīvi iegūst barību un ieguvuši evolūcijas procesā augsti diferencētus orgānus — sirdi, galvas smadzenes, maņu orgānus un galvaskausu. Tā kā mugurkaulnieki -apaļmutnieki, zivis, abinieki, rāpuļi, putni un zīdītāji ļoti kustīgi un augsti diferencēti, tie izplatījušies pa visu zemeslodi, pa visiem tās okeānu un kontinentālajiem ūdeņiem, pa visu sauszemi un daļēji arī gaisa, telpā.

Lenteņi

Biologija — Mon, 11 Jan 2010 10:20:22 GMT

Lenteņi (Cestoda) ir plakantārpu klase, kas visvairāk ir pielāgojušies parazītiskam dzīvesveidam. Gremošanas sistēma ir pilnīgi reducējusies. Lenteņi parazitē arī cilvēkos. Lenteņu parazītismu cilvēkos sauc par teniozi.

Raksturojums

Atšķirībā no sūcējtārpiem un monogenejiem, lenteņiem ir pazudušas visas pazīmes, kas tos saista ar kādreiz brīvi dzīvojošajiem senčiem (ārējais parazītisms, acis, vāji attīstīta kutikula monogenejiem un citas pazīmes), turpretī tie daudz vairāk un pilnīgāk pielāgojušies parazītiskam dzīves veidam. No minētajām pazīmēm sevišķi raksturīga ir zarnu trakta pilnīga izzušana. Mainījusies arī ontoģenēze. Tā, piemēram, lenteņiem nav skaidri norobežotas dīgļlapas. Sūcējtārpu kāpuri attīstās ārējā vidē, turpretī lenteņu kāpuriem vienmēr ir parazītisks dzīves veids, un tikai dīgļi īsu laiku pavada arējā vidē. Bez tam daļa sūcējtārpu ir ektoparazīti, turpretī lenteņi ir tikai endoparazīti. Visi tie (dzimumgatavā stāvoklī) parasti dzīvo dažādu dzīvnieku zarnu kanālā, retāk žultsvados un ķermeņa dobumā.

Morfoloģija

Ķermenis dorsoventrali saplacināts, izstiepts garas lentas veidā un sastāv no galvas jeb skoleksa (scolex), kakla un strobilas. Strobila sastāv no 3 līdz vairāk tūkstošiem posmu jeb proglotīdu. Retāk sastopami lenteņi ar neposmotu ķermeni.

Uz galvas ir piesūcekņu un āķu piestiprināšanās orgāni. Parasti ir četri piesūcekņi, kas atrodas galvas priekšgala apmalē. Retāk piesūcekņu vietā ir divas gareniskas piesūkšanās bedrītes jeb botrijas. Āķi atrodas vai nu tieši galvas virspusē, vai uz īpaša ievelkama snuķa vienā vai vairākos apļos. Bieži āķu nemaz nav. Kakls ir augšanas zona, no kuras attīstās jauni posmi. Posmi parasti ir četrstūraini. Posmos metamēri atkārtojas tiem raksturīgais orgānu komplekss, proti, izvadkanāli, nervu stiegras, spēcīgi attīstītie dzimumorgāni. Ķermeni sedz kutikula, zem kuras stiepjas smalkas muskuļu šķiedras. Nervu sistēma vāji attīstīta, sastāv no centrālā nervu mezgla un vairākiem pāriem garenisku nervu šķiedru. Izvadorgāni protonefridiju tipa. Gar sāniem stiepjas 2 galvenie kanāli, kas savienojas savā starpā ķermeņa kaudālajā galā, kur dažreiz veido nelielu urīnpūsli.

Vairošanās un attīstība

Lenteņi parasti ir hermafrodīti. Attīstība ir ar saimnieku maiņu un metamorfozi. Neposmotajiem lenteņiem (Cestodaria) ir tikai viens dzimumorgānu komplekts, bet posmotiem lenteņiem (Eucestoda) katrā posmā (izņemot pašus jaunākos un pēdējos pilnīgi nogatavojušos posmus) ir viens, retāk divi sievišķo un vīrišķo dzimumorgānu komplekti. Vīrišķie dzimumorgāni sastāv no sēkliniekiem, sēklas vada un kopulācijas orgāna, kura gals iestiepjas dziļā ķermeņa sānmalas bedrītē — kloākā. Sievišķie dzimumorgāni sastāv no viena pāra zarotu olnīcu, kas atrodas posma kaudālajā daļā, ootipa, kurā atveras olnīcu un dzeltenuma dziedzeru izvadkanāli un atrodas dzeltenuma dziedzeri, maksts un dzemde. Maksts atveras kloakā, bet dzemde atveras vai nu vienā no posma plakanajām pusēm, vai beidzas akli. Olas apaugļojas ootipā, pārklājas ar čaulu un nonāk dzemdē. Jaunajos posmos pirmie veidojas vīrišķie dzimumorgāni. Pēc kopulācijas vīrišķie dzimumorgāni sāk reducēties un nogatavojušos posmos, lenteņa distālajā galā, paliek tikai ar apaugļotām olām piepildīta, zaraina dzemde. Dzemdē sākas olu embrionālā attīstība un izveidojas vai nu dīglis ar 6 āķiem — onkosfera, vai dīglis ar 10 āķiem — likofora. Tālāk dīglis attīstās starpsaimnieka vai arī vēl papildsaimnieka ķermenī, kur pārvēršas kāpura jeb finnas stadijā. Kāpura stadijas var būt dažāda veida: procerkoids, plerocerkoids (tārpveida formas), cisticerks (neliels dobs pūslis ar l skoleksu), cenura (uz pūšļa sienām veidojas daudzu skoleksu aizmetņi), ehinokoks (dažāda lieluma pūslis, kura sienās veidojas daudz jaunu pūslīšu ar skoleksiem un cisticerkoids). Attīstās ar viena, divu vai triju saimnieka maiņu. Definitivie saimnieki ir mugurkaulnieki. Starpsaimnieki var būt mugurkaulnieki vai bezmugurkaulnieki. Papildsaimnieki visbiežāk vēžveidīgie. Atkarībā no tā, vai no apaugļotās olas attīstās onkosferas vai likoforas tipa kāpuri un izaug vai nu daudzposmu, vai vienposma lenteņi.

Sistemātika

Cestoda klasi dala 2 apakšklasēs. Latvijā atrasti tikai Eucestoda apakšklases pārstāvji. Pavisam aprakstītas vairāk nekā 3000 lenteņu sugas. Latvijā ir zināmas 107 sugas, no kurām ap 80 parazitē putnos.

Daudzkāji

Biologija — Wed, 16 Dec 2009 08:03:55 GMT

Daudzkāji (latīņu: Myriapoda) ir posmkāju tipa apakštips. Visi daudzkāji ir tārpveidīgi sauszemes dzīvnieki. Pāra skaita priekšmutes piedēkļi ir daudzveidīgas formas taustekļi (antennae) : tie parasti vienzaraini, pavedienveida vai vālesveida. Žokļu krūtīs un vēderā. Vidukļa segmentācija parasti nav homonoma: lielie un mazie metamēri mijas viens ar otru, pie tam katrs priekšējais metamērs nomāc aiz tā esošā metamēra attīstību. Izvadorgāni ir zarnu kanāla izaugumi - Malpigija vadi un nefridiālas izcelsmes dziedzeri - apakšlūpas dziedzeri. Nepāra vai pāra dzimumatveres atrodas uz 3. vai 4. segmenta vai arī uz vidukļa priekšpēdējā segmenta. Postembrionālā attīstība var būt tieša (epimorfoze), taču parasti attīstība noris ar kāpuru fāzēm (metamorfoze).

Ņemts:http://lv.wikipedia.org/wiki/Daudzk%C4%81ji

ir trīs vai reizēm divi pāri; pēdējā gadījumā viens žokļu pāris izzudis. Nav skaidri izteikta iedalījuma