Strauta forele... EIROPAS MĒRENĀS JOSLAS FAUNAS
IESPĒJAMĀS IZMAIŅAS, KLIMATAM KĻŪSTOT SILTĀKAM
Ievads
Mērenajā joslā ietilpst lielākā daļa Eiropas.
Vienīgi Skandināvijas ziemeļdaļa ietilpst subarktiskajā, Lielākā daļa
Pireneju, Apenīnu un Balkānu pussalu – subtropu joslā. Klimats
teritorijas rietumdaļā Atlantijas okeāna ietekmē ir mitrs, austrumdaļā
kļūst kontinentāls. Gaisa vidējā temperatūra janvārī ir 0 – 8ºC
rietumos, gar Ziemeļjūras un Biskajas līča krastiem, -8 – 0ºC
vidusdaļā, un -16 – -8ºC rietumdaļā, kur palielinās kontinentālā
ietekme, kā arī Skandināvijas pussalas vidienē. Jūlijā gaisa vidējā
temperatūra lielākajā daļā Eiropas mērenās joslas ir 16 – 24ºC,
kalnos un Skandināvijā 8 – 16ºC. Nozīmīgākie kalni ir Alpi, kas
atrodas mērenās joslas dienvidu daļā. Gada vidējais nokrišņu daudzums
ir ~800mm. Dominējošais sauszemes bioms ir mērenie platlapju meži. Šajā
teritorijā ietilpst arī Latvija. Eiropas mērenajai joslai raksturīgas
tipiskas Holarktikas zooģeogrāfiskā virsapgabala mēreno joslu
mugurkaulnieku sugas. Endēmu mugurkaulnieku dzimtu šai teritorijai nav.
Klimatam kļūstot siltākam, faunas iespējamās
izmaiņas ir saistītas ar tādām sugām, kam temperatūra un klimats ir
areālu ierobežojošie faktori. Sugas, kuras piemērojušās izdzīvošanai
ziemas apstākļos, varētu pamazām izzust, bet to vietā ieviestos sugas,
kuras pirms tam nespēja pārciest mērenās joslas ziemas apstākļus.
Pirmās vai nu pamazām izmirtu, vai pārceļotu tālāk uz ziemeļiem. Taču
subarktiskā josla ir pavisam neliela sauszemes daļa, kur arī nākotnē
iespējama temperatūras paaugstināšanās. Jaunās sugas varētu ienākt
divos galvenajos veidos: atmigrēt no subtropu rajoniem, vai nonākt šeit
apzinātas vai neapzinātas mākslīgās introdukcijas rezultātā. Sugām,
kuras iepriekš nespēja aklimatizēties aukstā klimata un bargo ziemu
dēļ, tagad klimats nebūtu šķērslis. Siltāks klimats varētu arī
atvieglot izdzīvošanas un vairošanās apstākļus Eiropā jau esošām sugām,
tādejādi palielinātos šo sugu populāciju lielums.
Turpmāk esejā tiks apskatītas faunas izmaiņas
dažādos mugurkaulnieku taksonos. Augstāk minētās galvenās faunas
izmaiņas attiecas arī uz bezmugurkaulniekiem, tomēr mugurkaulnieku
piemēri ir uzskatāmāki.
Zivis
Klimatam kļūstot siltākam, palielinās arī ūdeņu
temperatūra, kas ietekmē dažādu zivju sugu izdzīvošanu. Katrai zivju
sugai ir kritiskā maksimālā ūdens temperatūra, kuru pārsniedzot zivs
visbiežāk iet bojā, kā arī optimālā ikru inkubācijas temperatūra. Jo
augstāka ūdens temperatūra, jo zemāka skābekļa šķīdība ūdenī. Siltā
ūdenī labi vairojas arī zilaļģes, tādēļ siltums ir viens no zivju
slāpšanas iemesliem. Zemā ūdens temperatūrā vislabāk jūtas strautu un
oligotrofo ezeru zivis
– foreles
(Salmo trutta ssp.), sīgas
(Coregonus sp.), alatas (Thymallus thymallus), vēdzeles (Lota lota),
platgalves (Cottus sp.) u. c. Vasarās, kad ūdens sasilst virs
20ºC, šīs zivis paslēpjas ēnainās vietās un nebarojas. Ja vasaras
ar šādu siltu ūdens temperatūru kļūs garākas, šīs zivju sugas var
iznīkt. Siltā ūdenī vislabāk jūtas karpu dzimtas zivis – karpas
(Cyprinus carpio), karūsas (Carassius sp.), līņi (Tinca tinca), ruduļi
(Scardinius erythrophtalmus) u. c., kā arī sams (Silurus glanis). Šīs
zivju sugas ir izturīgas arī pret zemu skābekļa saturu ūdenī. Šīs zivis
ir neaktīvas un nebarojas periodā, kad ūdens temperatūra zemāka par 12
– 15ºC. Klimatam kļūstot siltākam, tās varētu baroties visu gadu,
augt ātrāk, sasniegt lielākus izmērus un izkonkurēt tādas zivju sugas
kā raudas (Rutilus rutilus), asarus (Perca fluviatilis) u. c. arī
mēreni eitrofos ezeros. Klimatam kļūstot siltākam, ziemeļu virzienā
pamazām paplašinās tādu Dienvid- un Viduseiropai raksturīgu karpu
dzimtas ģinšu kā Barbus un Chondrostoma areāli. Siltākā klimatā savvaļā
var veiksmīgi aklimatizēties tādas akvakultūrās audzētu zivju sugas kā
tilapijas (Thylapia sp.) un kanālu sami (Ictalurus nebulosus).
